1.
Visiem ir fotoaparāti,
visi fotografē pēc konkrēta plāna.
Plāns ir kopēji sastādīts, katrs var
ieteikt vingrinājumu saturu.
2.
Tiek veidotas melnbaltas
fotogrāfijas (lai vieglāk
analizēt), nelielā jpg formātā
(ātrāk skatīt). Mēs neveidojam
mākslu šajās reizēs!!! un māksla
var būt arī miniatūra.
3.
Tiek izteikts priekšlikums, ka
pirmie vingrinājumi varētu būt
saistīti ar portretu fotografēšanu.
Iesākumā nenotiek diskusija par to,
kas ir portrets!!!
Pamatuzstādījums tiek dots ļoti
vienkāršs!
Piemēram:
a)gaiša seja, tumšs
fons;
b)tumša seja, gaišs
fons, utt.
4.
Beigās kopīgi skatām
fotogrāfijas, izdarām
secinājumus, koriģējam rīcību,
turpinām fotografēt. Ja ir jēga un
interese, organizējamies un
printējam attēlus.
Kompozīcija ir ļoti vienkārša
tēma, visiem viegli uztverama...
tikai diez kādēļ tās pielietojumu
var redzēt tik maz fotogrāfu darbos!
viens apgalvojums: jo mēs to
nemākam lietot, otrs: mēs
iedomājamies, ka to mākam lietot un
ka tas ir vienkārši! Un tikai
ieraugot kā katra no šīs
kompozīcijas metodēm darbojas, rodas
vēlme un prasme to lietot, prieks
vispār strādāt.
Ideāli būtu sākt nodarbības ar
dalībnieku sanestu fotogrāfiju
iearhivēšanu lai redzam līmeni
kurā sākam. Praktiskos portretu
fotografēšanas vingrinājumus varētu
veikt pusgada garumā. Līdz mūsu
izstādei Saldū.
Ir
ideja šīm nodarbībām atveltīt
sestdienas (1x mēnesī), jo iesākumā
iecerēts, ka fotografēt vajadzētu uz
ielas, ēstuvēs u.c. sab. vietās
(vajadzētu dienas gaismas).
Fotografēt vienam otru,
garāmgājējus. Līdz ar to ikmēneša
pasākumus ar bilžu skatīšanos,
tikšanām uc. būtu jēdzīgi
ieorganizēt uz trešdienu (darbdienu)
vakariem.
Procesuāli ieteiktu uzdevumus veikt
izlozētos pāros lai ir nejaušība!
Neiespringstam smāķos un tērpos, arī
foto tehnikā. Tam lai tiek
atveltītas citas nodarbības. Visu
paspēt vienlaicīgi nav iespējams, un
mēs varam izvēlēties savas
prioritātes.
Tātad tas ir priekšlikums
sadarbībai. Ja kāds to vēlas un
šogad, vēlami priekšlikumi,
atsauksmes. Pasākumam ir
nekomerciāla daba, bet tikai
šogad... turpmāk tāda veida pasākumi
nebūs, vai būs par samaksu, kā arī
pretimnākšana un atbalsts vienmēr
tiem, kuri regulāri apmeklē un
atbalsta citas fotomoba aktivitātes.
P.S.1. Tā kā zinām, ka tās ir piecas
(piedāvātais variants) reizes, varam
izteikt priekšlikumus šo reižu
uzdevumiem. Pašreiz ienāca prātā, ka
arī pēdējā reize ir tāpat kā pirmā
reize īpaša iesākam ar bijušajiem
portretiem, bet pabeidzam atkal ar
portretu kopizstādi, bet nu jau
pusgadā sastrādātajiem.
P.S.2.
Piedāvāju paturpināt Ogrē iesākto
kolāžu metodi, jo šoreiz rezultāts
bija, bet, manuprāt, vēl uzlabojams.
Man ir priekšlikums kā to uzlabot,
bet priekšlikumi gaidāmi no jebkura.
Cenšamies tēmām speciāli radīt
darbus. Varbūt nebūtu slikti, tiem,
kuri to iespēj, pacensties radīt
"21. gadsimta lietu sejas" un varbūt
tēmā puse šoreiz pamēģināt atrisināt
tēmu CITA puse? - Tā pagaidām ir
ideja, bet virstēmas paliek tās pat.
Ir piedāvājums iekļauties 2 stundās.
28. janvārī plkst 15.00 .Kur? Ogres
fotoklubā.
FM ikmēneša pasākums, fotoanalīze.
1. Šoreiz iesākumā esam kopā ar
Anitu Saku.
2. Atbalss S. Kruka lekcijai,
diskusijas.
( no tiem, kuri lekcijā bija, būtu
labi dzirdēt viņu pārdomas,
impresijas mazliet vairāk kā tikai
atstāstu )
3. Bilžu analīze
.
Visi ņemam līdzi izprintētus
mājasdarbus: 2 X 5 gab. fotogrāfijas
uz papīra (13x18,15x20) par tēmu:
21.gs portreti un 2. puse.
Šoreiz bezmaksas pasākums, bet tie,
kuri ir bez fotogrāfijām -
krājkasītē met 5 Ls (kā notērēt,
zināsim). Vēl līdzi katrs paņem ko
apēdamu, tēja, kafija būs.
PS.Ja nu kādam izdevies padomāt par
Fotokvalitātēm (atrast tikai
vienu...) un ir piemeklējis savus un
citu foto - būtu pārsteidzoši
iepriecinoši to ieraudzīt!
11. novembrī Ādažu kultūras centrā
atklāja svētku izstādi Latvijas
impresijas. Savus darbus rāda 4
autori: K. Kitners, A. Lureņš, A.
Slišāns un H. Zemītis. Zemīša darbos
pārsvarā redzami Ādaži un Ādažnieki
dažādos svētkos, bet pārējie autori
skatītājiem dāvājuši nelielas
impresijas no dažādiem nozīmīgiem
pasākumiem Latvijā. Izstādi organizē
Fotomobilizācija, bet atbalsta Ādažu
kultūras centrs.
Šogad jubilejas izstāde - Izstādes jau 5. gadu!
Saulkrastos, turpinot labo tradīciju, tiek organizēta Saulkrastu foto izstāde.
Šī gada tēma Gaišie Saulkrasti, kas top par godu foto izstādes 5 gadu jubilejai. Izstādes idejas lolotājs - Harijs Zemītis apvienības Fotomobilizācija
veidotājs. Izstādes ilggadējs atbalstītājs ir pašvaldības aģentūra Saulkrastu
kultūras un sporta centrs. Kāpēc Gaišie Saulkrasti? Izstādē būs pilns gaismēnu
foto spektrs, arī ēnas. Varēsim lūkot agrus rītus, dienas, vakarus un naktis.
Varēsim ielūkoties pagātnē un cerīgi iztēloties nākotnes vīziju... . Ja pirmajās
izstādēs daudz tika rādītas ainavas, tad pēdējās izstādēs arvien vairāk tiek
portretēti saulkrastieši. Cilvēki ir tie, kuri konkrēto vietu dara pazīstamu,
interesantu, skaistu.
Saulkrastus un Saulkrastiešus darbos
rādīs:
Aigars Poga, Anita Poga, Beate
Barkāne, Dagnija Belova, Dita
Kantore, Gita Memmēna, Harijs
Zemītis, Ieva Buša, Ilze Pētersone,
Jānis Kauliņš, Kaspars Upītis, Klāvs
Pētersons, Līva Zemīte, un Rota
Lihačeva
Par
Ogres fotokluba organizēto semināru
Egona Spura ceļš
2011. gada 29. oktobrī
Ogres fotokluba organizētais
seminārs Egona Spura ceļš
šogad notika jau trešo reizi
. Pirms pasākuma, runājot ar
kluba pārstāvjiem, sapratu,
ka pasākuma organizēšanā
ieguldīts daudz darba, tāpēc
ierodoties zālē biju cerējis
ieraudzīt vēl vairāk
Latvijas fotogrāfu, jo
Latvijā gada laikā nenotiek
daudz šādu pasākumu.
Žēl, ka šoreiz šajā pasākumā
par dokumentālo foto sarunu
bija tik maz, jo no plānā
paredzētajiem teorētiķiem
vairāki lektori neieradās
10:20 Lekcija
Dokumentālā fotogrāfija
mūsdienās Ieva
Lejasmeijere
10:45 Debates Kārlis Verpe,
Vilnis Auziņš, Inez Baturo,
Līga Lindenbauma šīs daļas
izpalika
Kuplāka šoreiz kā citos
gados bija foto maratona
sadaļa, kurā piedalījās
fotogrāfi arī no Igaunijas -
Tiina Gill, no Lietuvas -
Mindaugas Kavaliauskas, no
Polijas - Inez Baturo, no
Krievijas - Aleksandrs
Gronskis. Atliek vēl cerēt,
ka nākošajā gadā pasākuma
organizatori varētu
izstrādāt rūpīgāku atlasi
rādāmajām fotogrāfijām.
Autoru rādītās kolekcijas
bija ļoti atšķirīgas saturā
un kvalitātē. Daža kolekcija
tapusi dienas, bet daža mūža
laikā
Fotomobilizācijas grupai
šoreiz no izstādītajiem foto
ļoti iepatikās Anitas Sakas
fotogrāfijas, bet no
fotomaratona prezentācijām
atzīstams likās Ulda Brieža
rādīto fotogrāfiju kopums.
15.
oktobrī plkst 15.00 Saulkrastos FM pasākums.
Uldis un Kristīne Putniņi ir sagatavojuši mums tēmu:
Prezentācija kā māksla. Fotogrāfijas nozīme
prezentācijā
Harijs parādīs slaidrādi ar K. Bresona izstādes bildēm
no Veronas un vēl būs informācija par
starptautisko Nidas semināru (Anita sagatavojusi
slaidus), kurš notika septembra sākumā.
Pasākums notiks Saulkrastos, lai varam, tie, kuri
vēlēsies, pabildēt arī pirms, vai pēc pasākuma
Saulkrastus, jo novembrī atkal būs izstāde par
Saulkrastiem.
Būs iespēja
apskatīt pazīstamā lietuviešu fotogrāfa Aleksandra
Macijauska divus Fotomobilizācijai uzdāvinātos viņa
fotoalbūmus.
Visi
ņemam līdzi izprintētus mājasdarbus: 5 fotogrāfijas uz
papīra (13x18,15x20) par tēmu: Citāds rudens, vai
atspulgi, (foto, kuros nav tikai atspulgi vien...)vai
Saulkrastu foto. Šoreiz bezmaksas pasākums, bet
tie, kuri ir bez fotogrāfijām - krājkasītē met 5 Ls (kā
notērēt, zināsim). Vēl līdzi katrs paņem ko apēdamu,
tēja, kafija būs.
Sestdien 23/07 12.00 Cēsu
pils Konferenču zālē
Konference
EKSPERIMENTS UN IZCILĪBA /
PECHA KUCHA bija pasākums,
kas mani ieinteresēja un
vedināja apmeklēt šajā dienā
Cēsis. Iesaku šo pasākumu
apmeklēt arī nākošgad!
Bet šoreiz mani visvairāk
suģestēja Ivara Drulles
instalācija NEAIZEJ, PALIEC
VĒL ŠEIT (2011) kura
sintezējas un pārklājas
apmeklētāju sajūtu telpā ar
Anti Sārio (Somija)
radītajām skaņām
Liepājas Latviešu
biedrības telpās no 1. līdz
31. jūlijam būs atvērta
apvienības Fotomobilizācija
fotogrāfiju izstāde ar
nosaukumu Fotomobilizācija.
Izstādē piedalās 11 autori:
Dace Voitkēviča, Aivars
Slišāns, Kaspars Upītis,
Marita Rauba, Māra Pakalne,
Guntis Pilsētnieks, Linda
Gunde, Anita Ozoliņa, Dainis
Lisovskis, Irēna Bērza,
Harijs Zemītis. Visu
vienojošā ideja ir
Fotomobilizācija kā
organizācija, kurā
apvienojas ļoti dažādi
autori, lai izzinātu foto
procesu, veidotu
fotogrāfijas un izstādes.
Organizācijas pasākumu laikā
notiek praktiska darbošanās,
teorētiskas diskusijas par
foto teoriju un sarunas par
foto filozofiju (netiek
likts akcents uz sarunām par
foto dzelžiem).
Šoreiz izstādes darbus
nevieno kopīga tēma, bet
katrs rāda sev raksturīgo.
Izstādē iespējams iepazīties
ar šiem autoriem
raksturīgiem žanriem un
katram tuviem sižetiem,
katrs parāda kādu sev
izteiksmīgu daiļrades
niansi. Attēlos redzami
portreti, ainavas, akti
Vairākiem autoriem tuva
cilvēcisko sajūtu izziņa,
līdz ar to tiek izmantoti
dažādi līdzekļi stāstījuma
bagātināšanai.
Leonīds
Tugaļevs Latvijas
fotogrāfijā ir kas īpašs!
Ir iznācis dažas reizes ar
viņu satikties, un ik reizi
esmu guvis jaunus
iespaidus!
2010. gada aprīlī
iepatikās viņa teiktais, ka mākslu var
radīt, arī nenoliedzot citu
autoru darbus! Leonīds
iedvesmoja ar apgalvojumu,
ka viņam, radot mākslu, nav
neviens jānoliedz, kā tas
bieži vien vēsturē notiek,
mākslu taisa, citu
noliedzot. Viņš vienkārši
rada savas fotogrāfijas...
Šķiet, Leonīds ir
aktīvs komunikācijā un
gatavs iesaistīties
diskusijās. Satikts daudzās
foto izstādēs, semināros un
citos fotogrāfijai veltītos
pasākumos. Ļoti bieži
pasākumu beigās diskusiju
daļā savu viedokli izsaka
arī Leonīds. Reizēm daži to
uztver kā kritiku, vai pat
strīdu, bet viņš pats to
uztver kā patiesības
teikšanu, kura nav jāuzņem
personīgi. Pat, ja šī
patiesība vērsta pret viņu!
Leonīds pats teica - kas var
sanākt, nesakot patiesās
domas? - nākošajā reizē
vairs nezināšot kas un kā
pateikts...
Un kad ir kāds gabaliņš no
tāda cilvēka ieraudzīts,
gribas viņu iepazīt un
izprast krietni vairāk!
Parādīt
cilvēku fotogrāfijās šodien kļūst tāds
neparasts process. Daudzi nevēlas, lai viņus
fotografē. Viņi neesot skaisti! Viņi neesot
nekas! Viņus nedrīkstot fotografēt, tādas ir
viņu tiesības...
Vairākiem fotogrāfiju
iesniedzējiem radās šaubas par sevi: es taču
neesmu mākslinieks! Man taču tikai ziepju
trauks!
Un tādās krustugunīs starp
fotogrāfiem un cilvēkiem tapa izstāde.
Darbus veidojot un atlasot
netika meklēts virspusējs un ārējs
smukums, autori centās visdažādākajās
lietās un vietās ieraudzīt cilvēku. Un tas
ir primārais ieraudzīt, kāds ir cilvēks.
Nevis ar vēlmi atbildēt: slikts, vai labs,
bet parādīt, kas katram nozīmīgs, ko katrs
darām... un nav būtiski, lai nofotografētu
kādu cilvēku, viņu vispirms ietērpt citās
(labākās) drēbēs un uzkrāsot, uzsmaidīt
fotogrāfam! Šoreiz meklējām reālus ikdienas
vaibstus.
Izstādi pamatā veidoja
fotogrāfu apvienība Fotomobilizācija, kurai
pievienojās arī Saulkrastu fotogrāfi. Kopumā
šai grupai piemīt vairākas ļoti lieliskas
iezīmes, tā apvieno daudzus atšķirīgu vecumu
fotogrāfus, kuri domā dažādi, strādā dažādi.
Tas piešķir raksturiezīmi, ka darbi ir ļoti
individuāli. Vienam gribas radīt mākslas
fotogrāfiju, bet otram ir vēlme veidot
reportāžas, dažs pieradis fotografēt tikai
ģimenes albūmam, kādam nozīmīga
dokumentalitāte... un visi cenšamies saprast
citu viedokli, kas nenākas viegli.
Šī pēc kārtas jau ir ceturtā
izstāde, kurā Saulkrastu Domes telpās reizi
gadā tiek parādīti Saulkrasti. Un katru
reizi no kāda cita aspekta. Temati kļūst
arvien konkrētāki un grūtāk realizējami.
Paldies cilvēkiem, kuri
ļāvās fotografēties! Ja kāda nofotografēta
cilvēka seja šoreiz nav parādījusies
izstādē, tad tikai ierobežoto telpu un rāmju
skaita dēļ. Bet veidojot nākošās izstādes
centīsimies rast iespēju parādīt vairāk.
Tāpat gribu izlūgties pretimnākošu sapratni
arī turpmākajām foto akcijām un fotogrāfiem.
Vēlreiz gribu atgādināt
balonu akcijā nofotografētajiem, ka ir
nokopētas fotogrāfijas un šīs fotogrāfijas
var iegūt savā īpašumā. Tagad šīs
fotogrāfijas būs iespējams saņemt izstādes
Cilvēks Saulkrastos slēgšanas pasākumā
Zvejniekciema Kultūras namā janvārī.
Jau zināma nākošā gada
izstādes tēma: Gaišie Saulkrasti. Visi, kam
patīkams fotoprocess aicināti gada garumā
fotografēt saulkrastiešus un Saulkrastus,
lai mums 2011. gada novembrī būtu atkal jo
kupls skaits fotogrāfiju.
Vai no
tā , kad sāc gādāt "nopietnu "
tehniku, jo bez tās jau nevar
kvalitatīvu attēlu dabūt?
Jeb
attēls rodas , kad cilvēka domās un
acīs ir nonācis objekts, vai
notikums, kurš prasās
iemūžināties...?
Un tad
attēls kļūst nederīgs, jo par ātru
nobildējām, jo modelis nebija
nopūderēts un apgaismots....?
un
vispār - šādi cilvēki netiek
uzskatīti par fotogrāfiju cienīgiem!
Neizskatās, nav slaveni, nav... - un
tā nokritizējot cilvēku domājam
fotogrāfiju sliktu esam.
Gaidot tikšanos ar Aleksandru Rapaportu
domas raisījās dažādās jomās un aspektos.
Lielā
māksla - dārgs darbs.
Māksliniece - skaisti ģērbta sieviete
Mākslas baudīšana - pensionāru pastaigas pa
slavenām vietām
2010. gada 23. septembrī, pl. 18.30 Rīgas
Kino muzejā bija iespējams tikties ar armēņu
fotogrāfu, kura izstāde Dzīves mistērija
tika atklāta Starptautiskā kinoforuma Arsenāls
ietvaros 19. septembrī kinoteātrī Rīga.
Zavens Hačikjans pēc izglītības ir fiziķis,
kurš savā laikā ietekmējies no čehu foto.
Vienano pirmajām
viņa nopietnākajām pieredzēm bija
fotografēšana etnogrāfiskas ekspedīcijas
laikā, kurā viņš centās dokumentēt armēņu
tautu un tai raksturīgo, apvienojot ar
vietai raksturīgo vidi, kura bieži vien
izskatījās haotiska un nesakārtota. Tieši
vides analīzei fotogrāfs piešķir īpašu
nozīmi, kas fotoprocesu, viņaprāt, padara
nozīmīgāku par vienkāršu podziņas
nospiešanu. Foto taču it kā nav jāiegulda
tikpat daudz enerģijas un prasmes kā
glezniecībā, ekonomikā, medicīnā spied
tik!
Diskusiju ar klausītājiem Zavens uzsāk,
citējot amerikāņu apgalvojumu, ka
fotogrāfija ir mākslas un zinātnes sintēze.
Viņš pauda arī pārliecību, ka, viņaprāt,
fotogrāfijai daudz tuvāka mākslas nozare par
glezniecību, ir teātris un ka nav tik
svarīgi, vai nofiksētais ir uzstādījums vai
absolūta neiejaukšanās par to svarīgāka ir
ideja!
Kad kopā ar izstādes apmeklētājiem bija
aplūkota kāda ainavu foto sērija, fotogrāfs
pauda viedokli, ka pat neorganizētā ainavā
viņš cenšas ieraudzīt fotogrāfiju un to
parādīt. Viņam raksturīgas
melnbaltas un sēpijā veidotas fotogrāfijas.
Daudzos attēlos redzama dubultekspozīcija,
kadru pārklāšanās, arī izplūdušas detaļas,
atsevišķi atšķirīgi tonāli laukumi.
Kā
apgalvojums un jautājums izskanēja viņa
teiktais: mūsdienu foto moderns bezjēdzīgs
rituāls! Vairākkārt viņš iesaistīja
sanākušos klausītājus dažādās konkrētās
pārdomās par fotogrāfēšanu. Palūkojās uz
fotogrāfiem arī kā māksliniekiem un
atbildēja uz jautājumu:
Un kas tad sevi
sauc par māksliniekiem?
Par
mākslinieku nekļūst uzreiz, bet mākslinieka
tapšanā jāiegulda darbs un laiks, un tikai
tad, kad fotogrāfs kļuvis par profesionāli,
viņš var mācīto aizmirst
Viena no viņa sērijām ir karš Armēnijā.
Īpaši tuvas viņam likās divas fotogrāfijas,
kur vienā ir armēņu, bet otrā azarbaidžānu
sievietes, dziļām sejas grumbām, skumjiem
skatieniem abu karā iesaistīto pušu
sievietes, bezjēdzīgā procesa cilvēku
liecības. Viņš tiekoties labprātstāsta par
savām fotogrāfijām, diskutē par fotogrāfiju
no dažādiem aspektiem, kā arī atceras senāk
piedzīvoto, sajusto...Un kādā fotografēšanas
reizē, kad viņš fotografēja vīriešus, kuri
devās karā un daudzi nepārnāca, viņš sajuta
tā mirkļa rituālu, kur viens pēc otra noskan
fotoaparāta slēdža darbības skaņa kā
automāta skaņa!
Bet, runājot par fotogrāfa ētiku,
Z.Hačikjans bija pieredzējis situāciju pēc
zemestrīces Armēnijā, ka viņam, pirmkārt, ir
jāpalīdz cietušajiem un tikai tad, ja
situācija pieļauj, viņš fotografē.
Daudzi
uzskata, ka Zavens Hačikjans ir viens no
pasaules izcilākajiem fotogrāfiem, kas savu
darbus neizrāda pārlieku bieži.
Aleksandra Lapina lekcijas ar tēmu
FOTOGRĀFIJAS VALODA
10.2009
Iesākot
nodarbību A. Lapins pajokoja: Pagāšreiz uz viņa nodarbībām esot
bijis mazāk klausītāju, bet esot bijusi dīvaina tauta...tādi,
kuri bildējuši bez gala plikas meitenes, skatījušies un
priecājušies un atkal bildējuši...
Nobeigumā A. Lapins teica, ka nevajag pieņemt, ka fotogrāfijas
būs skaistas, ja uzņems skaistas lietas. Meklējiet skaistumu
tur, kur šķiet, ka tā nav...
Daži krikumi par pasākumu: mc²
2009. gada 23. septembrī zem nosaukuma Attēla un Cilvēka esības
saskarsme Viļņa Auziņa rosināti par vizuālās komunikācijas dizaina
kvaltāti, foto izglītības tradīcijām Latvijā, darbu prezentācijas
iespējām un dažiem citiem jautājumiem savu viedokli pauda Raimo
Lielbriedis, Harijs Liepiņš, Aivars Purmals un Juris Kmins. Interesanta
izveidojusies situācija, ka vairākās mācību iestādēs foto apmācības
kurss nodēvēts par Foto dizainu. Prieks par Dizaineru savienības un mc²
atbalstu šim semināram. Diskusijās vairākkārtīgi tika izteiktas dažādas
idejas par to, pie kā tad pašreiz fotogrāfijai pieslieties... un
noslēgumā Juris Kmins uzdeva retorisku jautājumu: Vai fotogrāfija ir
staigājoša meitene, kura meklē paspārni? Kā viens no jautājumiem tika
izvirzīts - vai fotogrāfs vispār sabiedrībā ir pieprasīts un H. Liepiņš
pauda pārliecinātu apgalvojumu, ka vedēji joprojām meklē fotogrāfu
pakalpojumus (kāzu foto), ka reklāmā un modē pieaug pieprasījums
pēc fotogrāfijas un ka tagad arī ar dizaineriem fotogrāfiem veidojas
labas attiecības un sadarbības perspektīvas. Tika diskutēts gan
par fotogrāfu, gan skatītāju, gan fotoprodukta kvalitāti. Dažādos veidos
tika izteikts apgalvojums, ka visu vietās noliks un skaidrību ieviesīs
patērētājs, "naudas maisi", kam R. Lielbriedis oponēja, ka tirgus
pieprasa lētāko, nevis kvalitatīvāko... tad kāda gudrība un
virzītājspēks ir tais naudasmaisos?
.jpg)
.jpg)
.jpg)
